ROYAL CLUB 13

Dzintari un Edingburga

Pirms 1917. gada revolūcijas Rīgas jūrmalā tika lietoti vācu nosaukumi.

Lielupe: Bullen (vācu: Bullen)
Melluži: Karlsbādes (vāciski: Karlsbad)
Bulduri: Bilderlingshof.
Asari: Assern
Dzintari: Edinburg.
Kauguri: Kaugern.
Majori: Majorenhof.
Sloka: Schlock.
Dubbulti: Dubbeln.
Kemery: Kemmern (vācu: Kemmern)
Rīgas jūrmala (jeb Strand, kā to dēvēja vietējie iedzīvotāji) (vācu: Rigascher Strand / Rigaer Strand vai Strand).
Lielupe: Aa vai Kurland Aa (krievu tautā to sauca par Muhu) (vācu Aa vai Kurlandische Aa / Kurische Aa).

Kā Edinburga parādījās Rīgas jūrmalā 

1874. gada 23. janvārī Sanktpēterburgā Krievijas cara Aleksandra II meita, lielkņaziene Marija Aleksandrovna, apprecējās ar Anglijas karalienes Viktorijas dēlu, Edinburgas hercogu princi Alfrēdu. Jaunās apmetnes, kas tika celta Rīgas jūras krastā, uzņēmīgie saimnieki nolēma par godu šim notikumam to nosaukt par Edinburgu. Uzzinājis par savu padoto cēlo soli, aizkustināts imperators piešķīra Edinburgai 100 tūkstošus rubļu tās labiekārtošanai. Par šo naudu tika uzbūvēts parks, kas ciematu grezno vēl šodien.

Marija Aleksandrovna Romanova Edinburgas hercogs princis Adjfreds

BIJUŠIE JINTARI NOSAUKUMI. AVOTES (17. gadsimts-1874)

Kopš 17. gs. šo apvidu sauca par Avoti (Avoty) pēc zvejnieku saimniecības nosaukuma, kas atradās Āa upes (tagad Lielupes) krastā. 1874. gadā topošo jauno apmetni (pirmā vasarnīca šeit parādījās 1873. gadā) nosauca par Edinburgu par godu cara Aleksandra II meitas laulībām ar Edinburgas hercogu.

Jūras peldvietu Rīgas jūras līča krastā plāna fragments (1879)

BIJUŠIE DZINTARI NOSAUKUMI. EDINBURGA (1874-1907); Edinburga I-II (1907-1922)

Edinburgas dzimšanas datums ir 1874. gads. 1907. gadā, sakarā ar jaunas dzelzceļa pieturas atklāšanu apdzīvotajā vietā, tā tika sadalīta divās daļās: Edinburgā I un Edinburgā II. Robeža starp tām bija Stacijas iela (tagad Piestatnes iela). 1922. gadā jaunās Latvijas Republikas varas iestādes piešķīra tai latvisko nosaukumu Dzintari (latviski Dzintari, tulkojumā "Jantari").

Mariengofa un Edinburgas I un II plāns. Rīgas Piejūras namīpašnieku biedrības izdevums (Rīga : Schnakenburg). (190- г.)

Dzintari. Avoti (1929-1941) + Dzintari (1922-1941); Edinburga (1941-1944); Dzintari (no 1944. gada līdz mūsdienām).

20. gadsimta 20. gados jaunās Latvijas valsts administrācija vācu un krievu vietvārdu, apdzīvoto vietu, apdzīvoto vietu, ielu u. c. nosaukumu aizstāšanas ar latviešu nosaukumiem uzņēmuma ietvaros pārdēvēja Edinburgas I apdzīvoto vietu par Avoti (1929), bet Edinburgas II - par Dzintari (1922). Tomēr jāteic, ka jaunie nosaukumi Latvijas Republikā ne visai labi iesakņojās. Ikdienā, vietējā presē, transporta kustības sarakstos un pat jaunajās kartēs daudzus gadus turpināja lietot vecos nosaukumus. Tā 1932. gada kartē Dzintari joprojām ir norādīti kā Edinburga I-II. Vācu okupācijas laikā (1941-1944) tai tika atgriezts vecais vācu nosaukums - Edinburg. Pēc Latvijas atbrīvošanas no nacistu okupācijas apdzīvotā vieta atkal saucās Dzintari.

Jauns Rīgas jūrmalas plāns-ceļvedis. Izdevniecība KONSONANS, Rīga (1932)

Edinburgas attīstība. Edinburgas prospekts un Militārā iela

Edinburgas robeža ar Marienhofu gāja pa Boundary Street (tagad Turaidas iela), bet ar Bilderlingshofu - pa Marine Street (tagad Kr. Barona iela). Edinburgas apbūve sākās 1871. gadā, kad teritorija tika sadalīta regulāra plānojuma zemes gabalos. Apdzīvotajā vietā bija paredzēts izveidot divas galvenās ielas: Edinburgas prospektu un Militāro ielu, starp kurām atradās mežaparks, kā arī 13 šķērsielas, kuras tika nosauktas vienkārši - līnijas. Pirmais ieraksts zemesgrāmatās tika izdarīts 1873. gadā. Edinburgas prospekta (tagad Dzintaru prospekts) 1615 m garos zemes gabalus iegādājās tikai ļoti turīgi cilvēki, augstākās aristokrātijas pārstāvji, nozīmīgi ierēdņi un rūpnieki, kuri novērtēja komfortu, mieru un klusumu un vēlējās aizbēgt no trokšņainajām Mayorenhof un Bilderlingshof ar to rosīgajiem veikaliem un atpūtnieku pūļiem. Mājiņas ar skaistiem dārziem bija paredzētas tikai īpašnieku un viņu ģimeņu ekskluzīvai lietošanai. Tieši šie cilvēki bija tie, kas Edinburgu padarīja par aristokrātiskāko, greznāko un klusāko ciematu Rīgas jūrmalā.

SVARĪGI!

Edinburgas prospekts (tagad Dzintaru prospekts)
Militārā iela (tagad Edinburgas prospekts)

Pirmie Edinburgas prospekta zemes gabali un to nomnieki

Militārajā ielā (tagadējā Edinburgas prospektā) viss bija citādāk. Zemes gabali bija mazāki, saimnieki bija vienkāršāki, un viņu maciņi nebija tik cieši piepildīti. Vasaras sezonā lielākā daļa šīs ielas namīpašnieku izīrēja istabas un dažkārt arī visu vasarnīcu. Telpu izīrēšana bija viņu mazais komercbizness, kas deva labus ienākumus. Jāteic, ka Edinburgā bija visaugstākās īres maksas Rīgas jūrmalā. Militārās ielas attīstība sākās pašā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā.

Leonīds Andrejevs par Edinburgu

Leonīds Andrejevs

Edinburga ir aristokrātiska vieta, klusa, šķīsta, mazliet garlaicīga un miegaina, mājiņas ir tikai viņu pašu, sievietes ir tīras un skaistas, un vīrieši ir pieklājīgi. Viņi brauc pirmajā klasē, turklāt obligāti "nesmēķētāju" sekcijā.

Leonīds Andrejevs ("Ceļojuma iespaidi. - Rīga. - Baltijas jūra", 1901).

1901. gadā krievu rakstnieks L. Andrejevs (1871-1919) visu jūliju un augusta sākumu dzīvoja Karlsbādā Rīgas jūrmalā.

Edinburgas II pludmale (190. gadi).

Edinburgas apskates objekti

Grūti iedomāties Edinburgu bez slavenā kurgāna ar jūras paviljonu, pilsētas parka, Kazaņas Dievmātes ikonas pareizticīgo baznīcas, luterāņu baznīcas, Maksimoviča sanatorijas, pansionātiem un greznām aristokrātu villām.

"Rīgas kalendārs 1898. gadam."

Edinburgh Barrow (190. gadi).

Edinburgas Jūras paviljons (190. gadi).

Kurghouse

Edinburgas Kurhaus, kas bija paredzēts atpūtai un izklaidei, tika uzcelts 1897. gada maijā Boundary Street (tagad Turaidas iela) sākumā. Lūk, kas par to rakstīts 20. gadsimta sākuma ceļvedī: "Šeit ir viesnīca un restorāns. Tiek rīkotas balles-maskarādes, tiek spēlētas krievu operetes. Elektriskais apgaismojums, krāšņs parks - ar ārzemju orķestriem, uz atklātās skatuves - varietē, parka centrā - teātris...". Edinburga ir spēlmaņu paradīze. Šeit 1910. gadā nodibināja "Kazino biedrību". Un, neraugoties uz aizliegumu, viņi spēlēja priekšroku, kas bija ļoti populāri augstākajā sabiedrībā. Kā atzīmēja kāds laikabiedrs, tur bija daudz galdu, pie kuriem spēlēja par lielām summām.

1936. gadā vecā kurgāna vietā uzcēla Dzintarskas koncertzāli, bet 1960. gadā parādījās slavenā segtā skatuve. 

Edinburga. The Mound (20. gadsimta sākums)

Edinburga. Kazino un Barrow (191-).

Jūras paviljons

Jūras paviljons ar restorānu un terasi ar skatu uz jūru tika uzcelts 1909. gadā. No terases paveras unikāls skats uz pludmali, kas vakaros bija īpaši dzīvīga un grezna. Tas atradās kāpās, Granicas ielas (tagadējās Turaidas ielas) sākumā, aiz kurhausa, un tika uzskatīts par skaistāko jūgendstila ēku Rīgas jūrmalā. 1935. gadā paviljons nodega. Kā stāsta kāds ugunsgrēka aculiecinieks, ap paviljonu sapulcējušies cilvēki raudāja, vērojot, kā šī krāšņā koka ēka iet bojā liesmās.

Jūras paviljons Edinburgā (191-).

Parks

Edinburgas īstā dārgakmens vienmēr ir bijis tās meža parks ar gadsimtiem vecām priedēm - īstām apdzīvotās vietas "plaušām". Slavenā parka izveides sākumu lika Krievijas cars Aleksandrs II, piešķirot Edinburgai 100 tūkstošus rubļu tā labiekārtošanai. Daudzus gadus parku uzraudzīja tikai stingrs vecs mežzinis. Tomēr straujā ciemata attīstība un pieaugošais atpūtnieku skaits 20. gadsimta sākumā piespieda Edinburgas peldētāju biedrību, ko 1907. gadā nodibināja vietējie namīpašnieki, piešķirt līdzekļus, lai uzturētu speciālu strādnieku grupu pastāvīgai parka kopšanai. Pēc laikabiedru teiktā, pirms revolūcijas Edinburgas parks tika uzturēts perfektā stāvoklī. Šodien parks Dzintaros (Lazdonas ielā) ar bērnu rotaļu laukumiem, skrituļslidošanas un pastaigu celiņiem, skeitparku, strītbola laukumu un 33,5 metrus augstu skatu torni ir kļuvis par īstu ģimenes parku.

Edinburgas parks (1914)

Kazaņas Dievmātes ikonas baznīca

Kazaņas Dievmātes ikonas koka baznīcu Granīčnajas ielā (tagad Turaidas ielā) Edinburgā 1896. gadā uzcēla Rīgas pareizticīgo Pētera un Pāvila brālība ar vasarnieku brīvprātīgiem ziedojumiem. Aptuveni 8 tūkstošus rubļu ziedoja priesteris Jānis no Kronštates. Ziedotāji bija kņaziene Drutskaja-Sokolinskaja, grāfs Orlovs-Davidovs, Sanktpēterburgas tirgotāji A. Gruzdevs, A. Pavlovs. Gruzdevs, A. Pavlovs un daudzi citi. Rīgas klostera dibinātāju māsu māte Marija Nikolajevna Mansurova finansēja ikonostasa celtniecību un baznīcas zvanu iegādi. Projekta autors bija slavenais Rīgas arhitekts Kizelbašs, kurš par savu darbu neņēma ne centa. Baznīcu iesvētīja Rīgas un Mītavas arhibīskaps Arsenijs. Tā bija skaista baznīca, koka, ļoti eleganta, slaida, rotāta ar smalkiem kokgriezumiem un apzeltītām galvām. Baznīca, kas pārdzīvoja 1917. gada revolūciju un divus pasaules karus, 1962. gadā pēc vietējās varas rīkojuma vienas dienas laikā tika nopostīta - ar buldozeru no zemes virsas. Tās vietā 2019. gadā uzcēla jaunu Kazaņas Dievmātes ikonas dievnamu (Turaidrs iela 11).

Luterāņu baznīca

Luterāņu baznīca tika uzcelta 1888-1889. gadā Morskas ielā (tagad Kr. Barona iela) pēc vācu arhitekta Hermaņa Gilbiga (1860-1939) projekta, izmantojot dāšu iedzīvotāju brīvprātīgos ziedojumus. Zemes gabalu baznīcas celtniecībai personīgi piešķīra Krievijas imperators Aleksandrs III. Ķirha tika celta no raupjiem tumšiem ķieģeļiem un saukta par "Waldkapelle" - "Meža kapela". Tās iekšpusē bija uzstādītas ērģeles. 1894. gadā to paplašināja - piebūvēja torni un izgatavoja kaltas dzelzs durvis ar piemiņas plāksni, kurā bija pateicība imperatoram Aleksandram III. Baznīca darbojās līdz 1944. gadam. No 1955. līdz 1993. gadam baznīcas ēkā atradās Latvijas Kinofilmu, foto un fonodokumentu arhīvs. Dievkalpojumi atsākti no 1994. gada. Ēka ir arhitektūras piemineklis un atrodas bijušā Edinburgas parka teritorijā.

Luterāņu baznīca (191-).

M.M. Maksimoviča sanatorija un ūdens attīrīšanas centrs

Slavenā Rīgas ārsta Mihaila Maksimoviča (1867-1923) ūdens attīrīšanas centrs tika atklāts 1906. gadā, bet sanatorija - 1908. gadā. "Rīgas Vēstnesis" 1908. gadā par Maksimoviča sanatoriju stāstīja šādi: "Skaistā stilīgā ēka, kas stāv uz Edinburgas kāpas, neviļus piesaista gar jūras krastu pastaigājoties gājēju uzmanību. Pēc kompetentu cilvēku teiktā, slimnīca ir aprīkota saskaņā ar jaunākajiem zinātnes sasniegumiem. Tā sastāv no pirts nodaļas, hidroterapijas telpas ar romiešu pirti un ārstnieciskās vingrošanas un masāžas telpas. Vannas tiek izlaistas visdažādākās: no jūras ūdens, sēra, dūņām, ar sārmu, dzelzs, ekstraktu piedevām. Pazīstamākais sanatorijas pacients bija viens no ievērojamākajiem Sudraba laikmeta dzejniekiem Valērijs Brusovs (1873-1924), kurš šeit ieradās ārstēties 1913. gada decembrī pēc jaunās dzejnieces Nadeždas Ļvovas traģiskās nāves, nošāvās ar ieroci un mira dzejnieka rokās. Sanatorijas ēka ir saglabājusies līdz mūsdienām (Smiltanes iela 3/5, lit. 1).

Pensionārs M. Kiewicz

Marijas Kevicas viesu nams (novecojis nosaukums nelielai privātai viesnīcai ar pilnu viesu apkalpošanu) tika atvērts 1872. gadā Edinburgas prospektā (tagad Dzintaru prospekts) Nr. 39. 1896. gada vasarā šeit trīs nedēļas pavadīja krievu gleznotājs Vasilijs Surikovs (1848-1916). No 1905. gada 17. februāra līdz 21. martam pansijā dzīvoja "revolūcijas petrelis", rakstnieks Maksims Gorkijs (1868-1936) un viņa līgavaine M. F. Andrejeva, Maskavas Mākslas teātra aktrise. 1905. gada 20. februārī Gorkijs rakstīja K. P. Pjatņickim: "Šeit ir labi. Priede, jūra, klusums. Pārsteidzoša pansijas saimnieces pieklājība un uzmanība - viņa mūs sagaidīja kā radiniekus, uzreiz izrakstīja man visas Pēterburgas un Rīgas avīzes un teica, ka, ja parādīsies policija - viņa tās izmetīs ..... Šeit mums iekasē par istabām, - 3 - kafiju no rīta, brokastis pulksten 12 no trim ēdieniem, tēju pulksten 3, pusdienas no trim ēdieniem pulksten 6 un pienu pulksten 9 - 2 r. dienā no cilvēka! Mēs daudz staigājam". Pansijas ēka ir saglabājusies (Dzintaru prospekts 39 k-1).

Edinburga. Kewich Boarding House (190-).

Maksims Gorkijs un Marija Andrejeva (1905)

Kristapa Morberga vasaras māja

Latvietis Kristaps Morbergs (1844-1928) bija tas, ko mūsdienās mēdz dēvēt par "paštaisītu cilvēku". Nācis no nabadzīgas zvejnieku ģimenes, Morbergs sāka privātstundas pie Politehniskā institūta pasniedzējiem un pēc tam pat mācījās Berlīnes Būvniecības universitātē. Atgriezies Rīgā, Morbergs piedalījās daudzu ēku celtniecībā un, pateicoties savam talantam, ātri kļuva bagāts. Rūpnieks bija ne tikai arhitekts, bet arī dažādu hobiju cilvēks - viņš mīlēja zirgus un kolekcionēja retus augus. Viens no viņa būvniecības karjeras vainagiem bija atpūtas komplekss, ko viņš patstāvīgi projektēja sev un sievai Augustai.

Tajā bija vācu pils stilā stilizēta dzīvojamā māja (uzcelta 1883. gadā), siltumnīca, stallis, ratnīca un botāniskais dārzs ar eksotiskiem augiem. Starp citu, Morberga kaimiņš dačā bija Rīgas krievu tirgotājs Ignācijs Šutovs, kuram Rīgā, pie Daugavas, piederēja sešas kūtis un kurš no Krievijas uz ārzemēm pārvadāja labību.

Šutovs bija visu krievu laikraksta "Rīgas Vēstnesis" akciju faktiskais īpašnieks un Krievu kluba Rīgā priekšsēdētājs. Tirgotāja Šutova mazdēlu Borisu piesaistīja blakus esošā pils, jo tajā bija staļļi, jo īpašnieki mīlēja jāt ar zirgiem pludmalē vai apkārtnē. Morbergs visu savu īpašumu novēlēja Latvijas Universitātei. Vasaras māja ir saglabājusies (Dzintaru prospekts 52/54). 

Edinburga. Morbergas villa (20. gadsimta sākums)

Edinburga. Jānis Baumanis

Pirmais latviešu profesionālais arhitekts Jānis Baumanis (1834-1891) bija viens no pirmajiem, kas Edinburgā iegādājās zemes gabalu un 1877. gadā uzcēla greznu villu Edinburgas prospektā (tagadējā Dzintaru prospektā). Daudzus gadus arhitekts šeit pavadīja vasaras kopā ar ģimeni, radiniekiem un draugiem. Ērtības labad J. Baumanis bija viens no pirmajiem, kas ierīkoja peldēšanās tiltiņus jūrā un ierīkoja celiņu no savas vasarnīcas līdz dzelzceļa stacijai. 1883. gadā izcēlās ugunsgrēks, un māja nodega.

Arhitekts Jānis Baumanis

Peldvietu tiltiņi Rīgas jūrmalā (190. gadi).

Kā Edinburgas prospekts kļuva par Ermolova prospektu

1899. gadā pēc Rīgas Piejūras policijas priekšnieka Mirbaha iniciatīvas Edinburgas prospektu pārdēvēja par Ermolova prospektu par godu slavenajam krievu ģenerālim Aleksejam Petrovičam Ermolovam (1777-1861), daudzu nozīmīgu Krievijas impērijas karu dalībniekam. Vācu barons Mirbahs, kurš 1897. gadā kļuva par Vzmorjes policijas priekšnieku, bija krievu kultūras cilvēks. Viņš arī 1899. gada jūnijā pārdēvēja Jomenskas ielu (tagad Jomas iela) par Puškina ielu, lai iemūžinātu dižā dzejnieka piemiņu. Tiesa, jaunais nosaukums pastāvēja tikai trīs dienas. Taču Ermolovska prospekts "dzīvoja" līdz Pirmajam pasaules karam.

Mariengofa un Edinburgas I un II plāns. Rīgas Piejūras namīpašnieku biedrības izdevums (Rīga : Schnakenburg). (190- г.)

A.P. Jermolova portrets (mākslinieks P. Zaharovs-Čečenecs) (ap 1843)

Militārā iela (tagad Edinburgas prospekts) - Trīs stacijas iela

Krievijas impērija (1907 - 1917): Bilderlingshof stacija + Edinburga I + Edinburga II

ul. Kara (tagad Edinburgas prospekts) - Trīs stacijas iela

1. Latvijas Republika: Bilderlingshof (no 1919. gada - Bulduri) + Edinburga I (no 1929. gada - Avoti) + Edinburga II (no 1929. gada - Dzintari)

ul. Kara / J. Gagarina prospekts (tagad Edinburgas prospekts) - Trīs dzelzceļa stacijas iela

Latvijas PSR: Bulduri + Avoti (līdz 1963) + Dzintari

Dzintari

Bulduri

Avots

Edinburgas prospekts. Dzelzceļa stacijas

Bilderlingshof stacija / Bulduri. Vakar un šodien

Edinburgas prospektā pašlaik atrodas divas dzelzceļa stacijas.

Bulduri. Bilderlingshof stacija tika atklāta 1877. gadā. Sākotnējā koka stacijas ēka, kas nodega 1944. gadā, 1947. gadā tika aizstāta ar pašreizējo mūra ēku (arhitekts Ozoliņš).

Dzintari. Edinburgas stacija tika atklāta 1877. gadā. 1964. gadā pēc Dzintaru pieturas pārcelšanas uz Avotas peronu tika izveidota apvienotā pietura. Jauna ēka ar plašu uzgaidāmo zāli un biļešu kasi tika uzcelta 1980. gadā.

Edinburgas stacija

Bilderlingshof stacija / Bulduri. Vakar un šodien

Bilderlingshof stacija tika atklāta 1877. gadā. Sākotnējo koka stacijas ēku, kas nodega Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā, 1947. gadā aizstāja ar mūra ēku (arhitekts Ozoliņš). Pašreizējais nosaukums stacijai ir kopš 1919. gada.

Edinburgas I stacija / Avots. Vakar un šodien

Edinburgas I perons tika atklāts 1907. gadā. 1929. gadā to pārdēvēja par Avoty. Staciju slēdza 1963. gadā.

Edinburgas I stacija / Avots. Vakar un šodien

Edinburgas stacija tika atklāta 1877. gadā. 1929. gadā tā tika pārdēvēta par Dzintari. 1964. gadā pēc Dzintaru pieturas pārcelšanas uz Avotas peronu tika izveidota apvienotā pietura. Jauna ēka ar plašu uzgaidāmo zāli un biļešu kasi tika uzcelta 1980. gadā.